Aizvadītās svētku brīvdienas šajā gadā sakrita ar mūsu tautai svarīgu datumu, kas mainīja cilvēku likteņus un atstāja rētas tautas apziņā. Komunistiskā terora ietekmē latviešu tauta pārdzīvoja vairākus izsūtījuma viļņus. 1949. gada 25. marts mainīja tūkstošu dzīves ritējumus, dzēšot dzīvības, kropļojot cilvēku likteņus.
30. marta rīts BPVV kolektīvam iesākās klausoties skarbu bērnības stāstu, ko klātesošajiem vētīja to dienu aculieciniece Ārija Tihomirova. Viņas dzīvē izmaiņas sākās divu gadu vecumā, kad ar ģimeni tika izsūtīti uz Kazahstānu. Ārijas kundze saka, ka viņiem esot paveicies, jo militārists, kas aprakstījis viņu, mantu esot brīdinājis viņus, lai līdzi ņem siltas drēbes, tas esot glābis no Sibīrijas marta spelgoņa.
Pirmie gadi svešumā esot bijuši ļoti smagi. Iedzīvošanās jaunajās ģimenēs un jaunā dzīves pieredze darīja savu, karstās vasaras un bargās ziemas turpina locīt cilvēku likteņus. Medicīnas nepieejamība, bads un sajūta, ka šeit nav mājas nepamet tautiešus izsūtījumā.
Savās atmiņās daloties Ārijas kundze atceras, ka dzimteni tālumā esot idealizējusi, kā tālo sapņu zemi, ar pasakaini skaistiem namiem un jaukām ainavām. Atgriežoties viss izrādās ir ne tik košs un spožs, taču šeit ir meži, kādu citur pasaulē nav. Vienā sarunā nav nododamas sajūtas un atmiņas, ko piedzīvojuši tā laika cilvēki. Karš ir vājprāts, un jebkurš terorisms ir noziegums. Aculieciniece aicināja jauniešu un klātesošos noskatīties dokumentālo video „Staļins”, ko demonstrēja Latvijas televīzija. Filma ir iespaidīga un atklāj Staļina personību, kura mainīja pasaules vēsturi, arī mūsu tautas apziņu.
Ārijas kundzi tikšanās reizē atbalstīja Nacionālās Apvienības pārstāve Aija Mežale, kura klātesošajiem uzdeva konkursa jautājumu un precīzākās atbildes sniedzējam dāvāja grāmatu par barikāžu laiku.
Teksts: G. Prokofjeva
